Izrunāt akmentiņu no kurpes jeb izrunāt neizrunāto sarunu

Raksts tapis sadarbībā ar TRIVIUMS treneri Kristu Vāveri.

Tas tiešām ir kā kaitinošs akmentiņš kurpē – kad attiecībās ieķēries neveikls mezgls, neizrunājama tēma, kas velkas līdzi un klusiņām grauž attiecības ar mīļo cilvēku, ar mammu vai tēti, ar māsu, ar draudzeni… Katru reizi, sarunā pie tā nonākot, viss beidzas ar nejauku strupceļu. Kā izrauties no apburtā loka un grūto sarunu reizi par visām reizēm izrunāt līdz galam? 

Par ko var būt šī neizrunājamā saruna? Par visu iespējamo  -  par senu pāridarījumu, pārpratumu, nodevību vai aizvainojumu, par neizpratni, kāpēc kāds kādreiz rīkojies tieši tā…  Liekas, visi esam pieauguši cilvēki, visu varam izrunāt, un viens otram esam pietiekoši svarīgi, lai saprastu un piedotu, vai vismaz tikai saprastu. Bet nē – ir tēmas, kuras ar vienu un to pašu cilvēku sākam šķetināt jau enpadsmito reizi un atkal nonākam strupceļā. Līdz bezcerībai. Tu apņemies – šoreiz gan saglabāšu mieru un neaizsvilšos, visu mierīgi izskaidrošu, sapratīsimies un salīgsim mieru. Bet nekā, jo atkal viss aiziet pa gaisu! Strīds, asaras, un uzticēšanās durvis atkal aizslēgtas ar piekaramo atslēgu. Pat, ja attiecības turpinās un liekas, ka neērtā saruna paslaucīta zem bieza paklāja, tā ik palaikam ieduras kā indīgs ērkšķis. 

Vai iespējams sagatavoties, lai grūto lietu beidzot izrunātu? Krista Vāvere ir profesionāla runas trenere un labi zina, kāda vērtība dzīvē ir runas paradumiem. Pirmais svarīgākais Kristas ieteikums ir apzinātība – sapratne par to, kas un kāpēc īsti ap šo liktenīgo sarunu notiek. Tas, ko mēs neapzināmies, mūs kontrolē. 

Ko es patiesībā gribu?

Vispirms skaidri jāzina nodoms, ar kuru tu šajā sarunā dodies. “Ko es vispār vēlos panākt? Piemēram: “Es gribu , lai viņš atvainojas un mani novērtē”? Taču nav tik vienkārši, jo jautājums ir par to, kādai jābūt šīs sarunas pēcgaršai. Vai mans nolūks ir kaut ko pierādīt? Varbūt vienkārši vienoties, ka mēs viens otram nepiekrītam, tomēr pēc tam spējam sarunāties un turpināt attiecības, jo tās mums ir svarīgas? Pirmajam nodomam jābūt: Es gribu tevi saprast. Gribu saprast, kāpēc tu tā rīkojies,” pārliecināta Krista.  

Bieži vien, kad gaidi, lai otrs kaut ko atzīst, šī vēlēšanās patiesībā izaugusi no neapmierināta ego. Piemēram: “Ja tu novērtēsi, ko es visus šos gadus esmu darījusi mūsu labā, es sajutīšos labāk.” Bet ar tādu nodomu mēs otru cilvēku izmantojam sava ego barošanai! Jā, es to gribu, bet tas nebūs godīgi, tā ir manipulācija. Vai tiešām es izmantošu šo sarunu, lai otram uztieptu savus uzskatus? 

Protams, jo vairāk tev šajās attiecībās kaut kā pietrūkst, jo lielāka iespēja, ka tas dursies ārā kā īleni no maisa ar manipulēšanu, kritizēšanu un dažādiem pārmetumiem. Ja vien tu notiekošo neapzināsies un šo bezjēdzīgo ķēdīti nenobremzēsi.

Taču tieši tāpat, otra cilvēka izpausmēs pamanot kaut ko, kas nepatīk tev, tu vari saprast – kādas viņa vajadzības nav apmierinātas?  Kas viņam sāp? Varbūt viņš jūtas nepamanīts, nenovērtēts, vientuļš? Pirmais solis ir sapratne. 

Mēs reizēm tik ļoti gribam būt racionālas, ka baidāmies no jūtīguma - bet jūtīgumam ir sava brīnišķīga vieta. “Es jūtīgumu uztveru kā vērtību, nevis kā spraugu bruņās, caur kuru mūs var ievainot.  Tieši ar to mēs varam saprast otru cilvēku. Tas nozīmē sarunā vairāk just un pamanīt cilvēku, nevis konfliktu, kurš radies starp jums,” teic Krista Vāvere.  

Pirmkārt, jāatgādina sev, ka mūsu reakcijām reizēm ir sena pagātne, kas ne vienmēr saistīta ar šo otru cilvēku. Un ir nejēdzīgi uzgāzt savas vecās sāpes nepareizajam adresātam. Savukārt, ja kaut ko gribi pavēstīt tieši viņam, to var pateikt bez naida. Pārmetumi visbiežāk ved uz nocietināšanos, aizsargāšanos un pretuzbrukumu, nevis risinājumu. Jā, reizēm liekas – tas cilvēks ir pelnījis manas dusmas! Hmm, droši vien. Bet tik un tā var taču to pateikt mierīgi: es tiešām esmu dusmīga par to, ko tu dari. 

Atpazīt ķermeņa signālus

Sarunā, kas ved pār bīstamām aizām, viena no svarīgākajām lietām ir saglabāt līdzsvaru -  lai atkal neuzšvirkstētu, nepateiktu ko lieku un neiedzītu visu strupceļā.

“Tāpēc, tai gatavojoties, jāsakoncentrējas un jāsaprot: kas iepriekšējās sarunās notika tāds, kāpēc es pazaudēju līdzsvaru? Vai tā bija reakcija uz kaut ko, ko otrs cilvēks pateica? Vai sāpināja vārdi, vai runas veids? Piemēram, tu atceries, kā tevi nokaitināja, kad viņš pateica to un to. Tad pamēģini atcerēties, kā tu šo mirkli atceries ķermenī! Kas notika? Ar ķermeni un sajūtām jāatgriežas mirklī, kad tevi kaut kas izsita no sliedēm. Tā nav patīkama sajūta, bet tas ir tā vērts. Varbūt kādā brīdī it kā sažņaudzās sirds, varbūt likās, ka krūtīs iesprūdis akmens, varbūt visas domas pazuda un tu juties kā strupceļā? Šī fiziskā sajūta jāatceras, jo tā, visticamāk, atgriezīsies. Bet tu būsi gatava, ja to atpazīsi, un tas palīdzēs uzreiz pārsteidzīgi nereaģēt,” skaidro Krista. 

Tikpat svarīgi arī izdomāt – kāpēc tas, ko viņš teica, man izsauca tādas emocijas? Dusmas bieži ir emocionāls vairogs, zem kura ir citas, apspiestas vajadzības - varbūt jutos nenovērtēta? Varbūt jutos vientuļa, jo biju cerējusi, ka otrs cilvēks mani atbalstīs? Un varbūt tas bija krājies jau ilgi? Bet varbūt šīs emocijas, kas uzvirmoja, nemaz nebija domātas šim cilvēkam un šai sarunai? Varbūt vainīgas sajūtas, kā vientulība, pamestība vai aizvainojums, kas gruzdējušas jau ilgi? Šīs sarunas ir grūtas, jo to saturs vai veids, kā tiek runāts, apdraud kaut ko mums svarīgu. 

Reizēm ar prātu saproti – nu stulbi taču, ka es par to dusmojos! Bet tā tas ir. Un var apņemties nevis nedusmoties, bet neļaut dusmām vai aizvainojumam gūt virsroku.

Ir ļoti svarīgi uztrenēt spēju nobremzēt tajā mirklī, kad emocijas līst pār malām un jau gandrīz šaujas ārā tie neapdomīgie vārdi, kas atkal var visu sabojāt. Pauze. Ieelpa – izelpa. Klusums. Mūsu vecāsmammas teica “Jānoskaita līdz desmit!”, bet tagad to sauc par apzinātību. Caur to un savu emocionālo un ķermenisko reakciju atpazīšanu mēs varam sevi uzlikt uz pauzītes. 

Spontanitātei dzīvē ir sava vieta, un bieži tiešām ir vērts teikt tos vārdus, kas uz mēles, īpaši, ja tie ir sirsnīgi. Bet grūtās sarunās savu sakāmo kārtīgi jāizsijā caur pieciem prāta filtriem. 

Elpas un pieskārienu tehnikas

Trenēta emocionālā inteliģence palīdz sajust, kad sarunā tuvojas emocijas, kas visu labi domāto komunikāciju draud vienkārši noslīcināt. Tieši tas ir atslēgas brīdis, kad sevi vajag nomierināt. Krista var ieteikt dažas tehnikas, mazus trikus, kā virmojošās emocijas piebremzēt. 

To var patrenēt. Atcerējies sarunu, cilvēku, mirkli, kad iepriekšējā saruna aizgāja strupceļā? Atcerējies nepatīkamas ķermeniskās sajūtas? Mēģini šajā mirklī it kā atgriezties sarunā un ķermenim ļaut nomierināties un atslābināties. Kā to izdarīt? Kristai pašai labi palīdz elpošanas tehnikas. 

Šajā trauslajā sarunas pauzē, kad jānoturas līdzsvarā kā virves dejotājai, var burtiski pieturēties pie elpas. Elpas jūtīguma uztrenēšana prasa laiku, bet tas ir tā vērts. Vispirms apzinies ķermeni – tas stāv, sēž, guļ? Tad pievērs uzmanību – kura ir tā vieta, kur tu vislabāk sajūti savu elpu? Varbūt kaut kur diafragmā, kad vēders elpojot paceļas un nolaižas? Varbūt nāsīs, kur ieplūst gaiss? Vai kaklā, kur gaiss laižas lejā? Atrodi šo vietu un sajūti elpu šajā vietā. Apzināti ieelpo un izelpo, izelpu pastiepjot garāku. Tas ir brīdis, kad var paklusēt - klusums grūtajās sarunās var būt ļoti vērtīgs, tas dod laiku padomāt – ko es gribu teikt, bet ko varbūt nevajag pašlaik izteikt? Un tas dod laiku arī otram cilvēkam. 

Ja tu sevi pietiekami labi pazīsti un zini, kur dzīvo tavs stress – ja stresa brīdī sajūti, piemēram, smagumu krūtīs vai sirds dauzīšanos, varbūt saspringtus plecus vai skaustu, vai kaklu,  varbūt trīsošas rokas – tad elpo caur stresa skarto vietu. Iztēlojies, ka izelpo, piemēram, caur sirdi vai saspringtajiem pleciem. 

Otra tehnika ir kā sava veida iezemēšanās. Vispirms fiziski jāsajūt stabilitāti! Vienalga, sēdi vai stāvi, bet izjūti, kā tava mugura balstās pret krēslu vai kājas pret drošu, pamatīgu grīdu. Apkārt bango emocijas, bet tavs ķermenis balstās pret kaut ko stabilu. Tad sajūti elpu: Te es esmu, te es elpoju. Un šajā mirklī esmu ļoti dusmīga vai izmisusi, vai varbūt aizvainota. Bet es esmu lielāka par savām dusmām vai savu aizvainojumu. Es esmu kaut kas vairāk nekā tikai emocijas.  Un es spēju neiet tām līdzi, tās nevalda pār mani, un neatņem spēju sakarīgi domāt un izturēties cilvēcīgi. 

Kādam var palīdzēt, piemēram, pieskāriens pašam sev. Uzliec sev roku. Vienalga, uz otras rokas apakšdelma, uz pleca, uz augšstilba. Siltu, nomierinošu roku – viss būs labi! Ja esi no tiem latviešiem, kas nēsā kabatā kastani – pieskaries kastanim un ļauj ieplūst sevī mieram. Pieskāriens ir spēcīgs nomierināšanās palīgs. 

Reizēm vārdisku strīdu ar tuvajiem izlīdzināt palīdz arī pieskāriens otram. Nākamreiz, kad strīdies ar vīru vai bērnu, tā vietā, lai cirstu pretī nākamo “Bet tu..!” – vienkārši neuzkrītoši pieskaries viņam. Sajūti, ka tas ir dzīvs, silts, elpojošs cilvēks ar savām interesēm, savām kaprīzēm, savu nogurumu, kā mums visiem. Tik svarīgi saskatīt cilvēku arī tad, kad uz viņu gribas tikai dusmoties!

Šīs sarunas ir grūtas abiem, mēs abi tajās esam trausli un ievainojami. 

Nenēsāt ilgi smagumu

Nereti mēs šīs grūtās sarunas cenšamies atlikt un atlikt, un atlikt... Cilvēciski tas ir tik saprotams, jo skaidrs, ka būs sāpīgi. Bet – tas, ko mēs neizrunājam, kavē tālākās attiecības. Tas ir kā būvēt māju uz trausliem pamatiem. Un kāpēc tik ilgi nēsāt sevī smagumu?

Turklāt, ja attiecības ir sarežģītas, tieši šajā sarunā ir iespēja saprast, kāpēc tās tādas ir. Cieņpilnā veidā to izrunājot, varbūt to vietā uzplauktu kaut kas cits, vērtīgs un skaists, vai vismaz skaidrs un saprotams.  

Bet grūtajām sarunām ir savs laiks. Vispirms jāpārliecinās, ka otrs cilvēks šai saruna vispār gatavs. Ja nav - jāvienojas par citu reizi. Jārēķinās arī ar vietas un laika robežām - vai pietiks laika, varbūt tūlīt būs mājās bērni no skolas, un saruna paliks karājamies bezsvara stāvoklī?

Starp citu, daudz iespēju dod vasara, kad lielās ģimenes satiekas vecāku lauku mājās vai radu ballītēs, un var satikt arī tos, ar kuriem sametušies seni mezgli. Varbūt tā rodas izcila iespēja draudzīgi izrunāties? 

Stopkadri runasveidam

Pirms grūtām sarunām vari savu sakāmo pārdomāt – ko tu gribi pateikt? Varbūt kādai pat palīdz pirms tam pamēģināt savu sakāmo pie spoguļa? Bet esi gatava sarunas gaitā vismaz daļu no iecerētā mainīt. Jo šī nav uzrakstīta luga, jūs esat divi spēlētāji, un nekad nevar zināt, kurp ceļš aizvedīs. Ir vērts gatavoties, taču nevajag runāt gatavās formulās. Iespējams, intuīcija un tie vārdi, kas atnāks sarunas brīdī, būs daudz trāpīgāki, nekā iepriekš sagatavotās frāzes.

Kā sākt grūto sarunu? Ar vienošanos, ka mēs abi esam īstajā noskaņojumā un mums ir laiks un vēlēšanās raisīt vaļā savu mezglu. “Klau, mīļais, mums pirms divām nedēļām bija tas muļķīgais konflikts. Varbūt tagad to varam izrunāt?”

Mierīgi, bez krasām emocijām.

Noteikti jāpieskata savs runas veids! Katra no mums dzīvē ir attapusies sarunā, kur pateiktie vārdi varbūt nemaz īsti nespēj sāpināt, bet veids, kā tie pateikti, vienkārši parauj vaļā slūžas. Bet reizēm viens tik ļoti grib otru cilvēku pārliecināt, ka nemanot kļūst agresīvs, un otrs cilvēks tāpēc aizveras kā pienene bez saules. 

Tāpēc svarīgi iepazīt un apzināties pašai savu runas stilu, īpaši to, kāds tas kļūst sarežģītās situācijās. To, kā pašas runājam, simtprocentīgi kontrolēt mēs nespēsim nekad, neesam jau roboti. Bet mazos stopkadrus  gan mēs varam – stop, kā es runāju? Varbūt tonis ir aizkaitināts? Varbūt es runāju par skaļu? Mierīgi, mierīgi! Te palīdzēs pauzes, klusums un nesteigšanās. 

Bet pat tad, ja visi mājasdarbi izpildīti, reizēm sarunā nepietiek ar aizskaitīšanu līdz desmit, bet vajag trīs mēnešus, lai spētu to turpināt. Jā, arī tas ir godīgi! Apzinātība palīdz saprast kurš ir tas mirklis, kad teikt: piedod, bet šodien es šo sarunu turpināt nevaru. 

Un var būt otrādi - tu esi gatava sarunai, bet šajā reizē nav gatavs otrs cilvēks. Var gadīties, ka tu visu izdarīsi pēc plāna, bet nekas nenostrādās. Nekas - ja sarunā kaut viens dalībnieks maina savu izpausmes veidu, ar laiku arī otrs kaut ko mainīs. 

Var arī gadīties, ka pirmās reizes tu tāpat kādā brīdī zaudēsi līdzsvaru un uzliesmosi, lai arī kā pirms tam būsi centusies. Taču arī maza spraudziņa starp pirmo impulsu un neapdomīgo uzsprāgšanu ir solis uz priekšu. 

Un katras sarunas beigās ir divas iespējas. Pirmā – šoreiz vēl nav izdevies visu atšķetināt. Tik un tā ļoti svarīgs ir sarunas nobeigums! Jums abiem jāsaprot, ka neesat ienaidnieki, bet cienāt viens otru un varat šo sarunu turpināt citreiz. Un, visticamāk, pašlaik daudz ir arī tas, ka vispār spējat par to runāt!

Otra iespēja - ak Dievs, kāds tas ir atvieglojums, ja izdevies izrunāties un nonākt pie kopīga risinājuma! 

Rāmīši

Biežākās kļūdas, kāpēc mums atkal un atkal neizdodas grūto tēmu izrunāt līdz galam. 

-Nenoskaņošanās šai sarunai. Nav skaidra nodoma, nav izprastas savas emocijas, mājasdarbs nav izdarīts.

-Atkal sarunā nav izdevies laikā apstāties, paņemt pauzi, ieelpot un izelpot un uzreiz neteikt visu, kas uz mēles.

-Atkal nav izdevies pieskatīt savu runasveidu, un kaut kas izsprucis pārāk agresīvi, pārāk uzstājīgi, pārāk nicīgi, pārāk… 

Pēc sarunas – apkopo domas. 

Ja tu mēdz kaut ko pierakstīt, tad pēc sarunas izliec savas atziņas uz papīra, ja ne – vienkārši pasēdi un apdomā. Jo dzīvē šī nav ne pirmā, ne pēdējā sarežģītā saruna, un katra atziņa var reiz noderēt. Arī tad, ja saruna nav izdevusies, vērts paanalizēt – kas aizgāja greizi, un kas varbūt bija noderīgi?

Kā rīkoties, ja jārisina grūta saruna nevis attiecībās, bet darbā?

Ja tiešām jāsaka rūgtas lietas vai jāizlemj par riskantām sarunām lietišķā vidē, vērts to uzsākt tikai tad, ja pirms tam apzinies, kādas var būt sekas. Kas ir labākais, ko šajā sarunā vari panākt? Un vai esi gatava sliktākajam, kas var notikt?

Un tālāk atkal grūto sarunu risināšanas džentlmeņa komplekts:

• apzinātība;
• nodoms;
• līdzsvara un miera treniņš;
• iezemēšanās un elpošana;
• spēja nespļaut ārā visu, kas uz mēles, bet stratēģiski iepauzēt.

3 stratēģiski jautājumi 

1)Kā reaģēt, ja šādā sarunā tevi sāk personiski apvainot?  

Pauze. Klusums. Pārliecinies, ka aso reakciju nav izsaucis tavs runas veids vai vārdi. Reizēm sarunas partnera rīcība var izskatīties nepieklājīga vai pat rupja, taču var nebūt tā domāta. Iespējams, šim cilvēkam tā ir viņa ierastā izpausme? Novērtē situāciju un savas sajūtas. Varbūt sarunā jāietur pauze un mierīgā balsī jāpasaka: “Šobrīd sarunā ir pārāk daudz emociju. Turpināsim, kad spēsim sarunāties mierīgi.” Ja apvainojumi ir personiski, vari būt tieša: "Neesmu pelnījusi, ka pret mani tā izturas, tāpēc šobrīd sarunu beidzam. Turpināsim tad, kad spēsim bez apvainojumiem". Pieaugušam cilvēkam ir jāiestājas par sevi. 

2)Ko iesākt, ja izsprāgst asaras un viss līdzsvars vējā?

Apzināti piedzīvo, ka šī situācija tevi sāpina tā, ka jāraud. Taisnība, ne vienmēr gribas otram parādīt, cik ļoti tas tevi ievaino. Tad vari teikt, ka tev vajag pauzi, un sarunu pabeigsiet citreiz. 

3)Ko darīt, ja otrs cilvēks sarunas vidū vienkārši aizslēdzas un pārtrauc runāt vispār? Tā nav labā pauze, tās ir aizslēgtas durvis un saruna beigusies, un tu paliec laukumā viena. 

Varbūt cilvēks ir tik ļoti sāpināts, ka citādi neprot reaģēt un tāpēc noslēdzas? Reizēm klusēšana arī ir manipulācija un varas izrādīšana. Taču svarīgi vienmēr paturēt prātā – pieaugušu cilvēku sarunās tu vari ietekmēt tikai 50% no notiekošā. Ja otrs cilvēks izvēlas rīkoties citādi – tā tas vienkārši ir. Varbūt nākamreiz izdosies? 

Raksts pārpublicēts no žurnāls Ieva. 

Tuvākā publiskā iespēja iegūt zināšanas no Kristas Vāveres būs 14.-15. septembra attīstības programmā vadītājiem ''Līderības dažādās sejas''. Krista vadīs meistarklasi ''Spēka centrs runai un dzīvei''. Vairāk par programmu uzziniet šeit.