Ja runā par krīzi, to var attiecināt uz ikvienu dzīves situāciju ne tikai uz ekonomiku, jo krīze nav mistiska būtne, kas izlien no meža un saka?: „Labdien, es esmu Krīze! Tieciet ar mani galā!" Daudzi noteikti ir dzirdējuši par 40 gadu krīzi, par laulību krīzi, kā arī par krīzi biznesā, kad tirgū ienāk kāds jauns spēlētājs vai arī notiek uzņēmuma restrukturizācija, respektīvi, krīze ir diezgan tipiska lieta un daļa no mūsu dzīves, ar ko nākas saskarties ik pa brīdim, un ir ļoti jauki, ka var iemācīties ar to tikt galā. Šobrīd valstī ir izveidojusies situācija, ka ekonomiskā krīze mūs visus vieno. Kas vislabāk vieno tautu? Kopīgas bēdas un ienaidnieks!

Bieži vien cilvēki neizprot vārda proaktivitāte nozīmi. Proaktīvs cilvēks uzņemas atbildību un veido savu dzīvi, nevis ļauj tai veidot viņu. Reaktīvs cilvēks pasīvi reaģē uz notiekošo un izvairās no atbildības. Mūsu valstī cilvēkos joprojām galvenokārt attīsta reaktivitāti nevis proaktivitāti. Esam iemācīti rīkoties nedomājot par to, ko izdarītais solis nozīmēs nākotnē, darboties automātiski, par piemēru ņemot citu cilvēku paraugus, reaģēt izkliedzot savas sāpes un naivi cerot, ka atnāks feju krustmāte un notikušo padarīs par nebijušu. Diemžēl tā dzīvē nenotiek. Un Ziemassvētku vecītis arī neeksistē.

Es noteikti negribu apgalvot, ka viss dzīvē notiek tā, kā mēs gribam. Realitāte ir. Punkts. Saule uzlec austrumos. Pat ja kāds ies un protestēs pret to, vāks parakstus, organizēs referendumus, diez vai tas palīdzēs. Tiks iztērēts daudz naudas un enerģijas, bet minētais fakts nemainīsies. Realitāte ir pilna ar sliktām lietām. Nevar dabūt visu, ko grib. Nevar dabūt tad, kad grib. Ticēt tam, ka dzīvē ir tikai labas lietas, ir naivi, tas nozīmē, ka netiek novērtēti riski. Dzīvē eksistē gan iespējas, gan riski. Daži cilvēki ir tendēti vairāk saskatīt riskus, līdz ar to viņi neuzņemas iniciatīvu un bieži vien neizmanto iespējas. Citi cilvēki ļoti labi saredz iespējas, bet nenovērtē riskus, līdz ar to viņi nereti uzņemas saistības par 101 kredītu, bet juku laikos cer uz labo, taču ar cerībām kredītus nevar samaksāt. Dzīvē ir jāiemācās ievērot līdzsvars, tēlaini runājot, - jābrauc ar mašīnu pa ceļu, neiekrītot ne grāvī pa labi, ne grāvī pa kreisi. Proaktīvi cilvēki ņem vērā realitāti, viņiem ir drosme saskatīt to tādu, kāda tā ir, nemēģinot sevi maldināt vai notikumus izmainīt, lai tie izskatītos pievilcīgāki. Šis kurss nav par to, kā noliegt realitāti, būt nepārtraukti smaidīgam un teikt, ka viss ir vislabākajā kārtībā, kad ir „lielas ziepes". Šis kurss ir par to, kā saskatīt realitāti, to pieņemt un izanalizēt un redzēt kā iespējas, tā arī riskus.

Vēlos pievērst uzmanību vēl kādai lietai. Ir cilvēki, kuri domā: „Ja es būšu citādāks, mani nemīlēs. Ko gan citi par mani padomās?" Cilvēks kļūst pieaudzis un neatkarīgs tad, kad viņš saprot, ka nav iespējams patikt visiem. Tikko atbrīvojamies no vēlmes patikt visiem un būt labiem citu acīs, izaugam lieli un vareni, un paveras plaši iespēju ceļi. Jāatceras, ka apkārtējie mūs uztver savu vajadzību gaismā: ja mēs apmierinam viņu vajadzības, protams, ka viņiem ir laba attieksme pret mums, ja paužam citas vērtības, nu tad gan mēs viņiem nepatīkam. Vienmēr atradīsies kāds, kuram ir citādākas vērtības. Pasaule ir ļoti dažāda, un patik visiem ir nesasniedzams mērķis. Labi cilvēki cenšas būt nekaitīgi visiem, un viņi ir pārāk gļēvi, lai atļautos konfrontēt tos, kuri dara pāri citiem vai viņiem pašiem. Viņi ir tik ļoti komfortabli, omulīgi un nekaitīgi apkārtējiem, ka visi pret viņiem izturas kā pret mēbelēm. Ja gribam tādu dzīvi dzīvot, arī tā ir mūsu izvēle, un to varam darīt.

Jolanta Cihanoviča