„Nē!" teikšana ir daļa no dzīves, jo tā piedāvā daudz vairāk nekā spējam izdarīt. Ikvienam no mums ir ierobežoti resursi: laiks, nauda un enerģija. Bieži vien apkārtējie vēlas kaut ko pāri mūsu robežām. Piemēram, es aizeju uz banku saku: „Labdien! Vēlos saņemt kredītu, par kuru nav jāmaksā nekādi procenti, un es pati izlemšu, kad jums atmaksāt. Un katru mēnesi jūs varētu man kādu pabalstiņu vēl pieskaitīt klāt par to, ka esmu jūsu bankas kliente."

Protams, mēs nemācām visiem atteikt, neatkarīgi no viņu lūgumiem. Ja kāds saka: „Es tev iedošu miljonu, jo man ir pārāk daudz naudas," nav obligāti jāsaka „Nē!"
Pasaule ir pilna ar brīnišķīgiem cilvēkiem, tomēr, ja viņi visi vienā dienā kaut ko no mums vēlēsies saņemt, gribot negribot nāksies izšķirties, kuram teikt „Jā!" un kuram teikt „Nē!". Turklāt ir ļoti svarīgi saprast, ka, pasakot „Jā!" kādai vienai lietai, tajā pašā brīdī kādai citai lietai tiek pateikts „Nē!". Gribot būt labiem darbiniekiem un paliekot strādāt pēc darba dienas beigām, daudzi saka skaļu „Nē!" savai ģimenei, vaļaspriekiem vai atpūtai.
Dažreiz pieauguši cilvēki saprot, ka apkārtējie nav viņu rīcībā nepārtraukti, bet reizēm pieaugušie paliek mazu bērnu prātā un viņiem šķiet, ka citiem ir jābūt gataviem 24 stundas diennaktī bez brīvdienām iztapt viņu vajadzībām. Ja kaut kādu iemeslu dēļ šīs attiecības ir svarīgas, tad viens cilvēks ir gatavs skriet un darīt visu, lai otrs tikai neapvainojas, taču pasaule tā nefunkcionē.
Nemākot pateikt „Nē!" apkārtējie nekad nevar būt droši, ka „Jā!" ir godīgs. Ir jāsaprot, ka uz nemitīgu šaubīšanos balstītas attiecības nav ilglaicīgas. Esmu pamanījusi, ka ļoti bieži sievietes ir īpaši trenētas neteikt skaidru „Nē!" Viņas saka: „Varbūt... kādreiz... iespējams... nu, nākamajā dzīvē..." Ne vienmēr citi šo valodu saprot. Viens uzcītīgi gaida, tomēr otrs ar savu varbūtkautkadkautko ir domājis „Nē!" Ir jāatceras, ka cilvēki neprot lasīt viens otra domas. Domājot „Nē!", bet sakot „Jā!" attiecības agri vai vēlu izjuks. Piemēram, darbā priekšnieks, dzirdot manu „Jā!", dod arvien vairāk uzdevumu, jo viņam šķiet, ka man tas patīk, bet patiesībā neapmierinātība krājas, līdz ir tikai divi varianti, kā situāciju atrisināt, - slimība vai cits darbs.
Kā pateikt „Nē?" Ar cieņu un skaidri. Tas nozīmē, ka mēs atzīstam otra cilvēka vajadzības, atzīstam, ka tās ir svarīgas, un neattaisnojoties painformējam arī par savām prioritātēm, vērtībām un vajadzībām. Ja tas būtu ļoti vienkārši, nebūtu divu dienu apmācības kursa, bet mēs uzrakstītu nelielu instrukciju. Tomēr tas nav tik ļoti sarežģīti, lai divu dienu laikā nevarētu apgūt.

Jolanta Cihanoviča