Uzstājoties auditorijas priekšā, kā zivis ūdenī jūtas tie, kuriem aiz muguras jau ir liela pieredze, taču apgūt principus, kas palīdz (un zināt tos, kas traucē) uztvert runātāju, kā arī dažādus knifiņus uzmanības piesaistīšanai, var iemācīties pāris nodarbību laikā.

Pastāv divu veidu uzstāšanās: iepriekš gatavota un improvizēta. Katrai ir savi likumi. Improvizēta runa nozīmē, ka tev negaidīti lūdz izteikt savu viedokli kādā jautājumā. Ir daži tās uzbūves noslēpumi, lai runa būtu iedarbīga, laba, saturīga un pietiekami kodolīga. Nenoliedzami, lai pārliecinoši justos auditorijas priekšā, ir nopietni jāgatavojas, jo nekad nevar paredzēt, kādā emocionālajā stāvoklī mēs tajā brīdī būsim. Ja runa pirms tam tiek pārdomāta, tā ir sekmīga un izdodas arī noslēpt satraukumu. Tikko neesam labi gatavojušies un neesam rafinēti un rūdīti oratori, auditorija noteikti pamanīs, ka nejūtamies droši.
Vispirms jāsagatavo runas plāns, jāpārdomā, jāatlasa skaitļi, jāskatās, vai to nav par daudz (par maz). Pat tad, ja runājam par vissausāko tematu, jāatrod kāda rozīnīte, kā piesaistīt klātesošo uzmanību. Piemēram: „1642.gada Ziemassvētkos kāda angļu fermera ģimenē bija liels satraukums. Saimniecei bija piedzimis puisītis, bet viņš bija tik maziņš, ka to varēja nomazgāt alus kausā. Bērniņš auga, attīstījās ļoti labi un nepagāja ne 30 gadi, kad viņš jau stāvēja galmā un stāstīja par saviem zinātniskajiem atklājumiem. Jūs, protams, zināt, par ko es runāju. Par Ņūtonu." Un tad var sākt lekciju par zemes pievilkšanās spēku.
Ko nekad nevajag darīt prezentācijas vai uzstāšanās laikā? Nevajag auditorijas priekšā attaisnoties un atvainoties. Solīt, ka uzstāsimies īsi, jo bieži vien ir tā, ka beigās tomēr iznāk gari. Teikt dažādus bezmērķīgus vārdus, kam nav nekāda sakara ar runas saturu, respektīvi, kavēt klātesošo uzmanību ar pilnīgi liekām frāzēm. Nevajadzētu arī nodarboties ar sevis komentēšanu, tas ir, raidīt auditorijai smaidiņu, kas nozīmē: „Ārprāts! Visi ir atnākuši uz mani skatīties! Es esmu auditorijas priekšā!" Šādiem cilvēkiem ir ļoti vērtīgi atgādināt, ka neviens nav atnācis, lai skatītos uz jums. Iespaids par cilvēku rodas pirmajās 90 sekundēs, pēc tam skatītājiem un klausītājiem vairs neinteresē, kā jūs izskatāties, viņi apmeklē lekciju un vēlas zināt, kas būs tālāk, kādas redzes bildes jūs uzbursiet. Jūs esat tikai informācijas kanāls, un informācija pastāv neatkarīgi no jums, līdz ar to jums jābūt maksimāli labam informācijas kanālam, lai pēc iespējas saprotamāk pasniegtu konkrētu tematu.
Šajā kursā vēl arī mācām atšifrēt auditorijas reakciju, vērojot kādus ķermeņa valodas signālus raida klausītāji. Ja, piemēram, ir kļuvis garlaicīgi, kas tādā gadījumā jāmaina prezentācijā, lai tā kļūtu interesantāka. Jāatceras, ka par cilvēku var spriest, kaut viņš tikai mazliet pakustējies, piemēram, pirksti ir smadzeņu redzamā daļa. Ja žestos pirksti ir gļēvi, roka nav izstiepta, bet vienmēr viegli ieliekta, tas liecina, ka esat saticis vājas gribas cilvēku. Jā, protams, psihologi uzskata, ka žestu ticamība ir aptuveni 70%, tomēr ir žesti, kuru ticamība ir procentuāli augstāka, piemēram, tie, kas saistīti ar pieskaršanos mutei. Runājot par priekšā sakrustotām rokām, iespējams, ka ir patiess vispopulārākais skaidrojums par vēlmi norobežoties no apkārtējiem un no sacītā, tomēr tam var būt arī cits skaidrojums, piemēram, krēslam nav roku balstu, un cilvēks nezina, kur citur likt savas rokas.

Ruta Vītiņa